2009. gadā rakstīts:
Senie latvieši uzskatīja, ka derības ir noslēgtas kā uz zemes, tā debesīs, jo tās svētī visi dabas elementi: zeme zem kājām, vējš debesīs, ūdens visos tā veidos un uguns – visspēcīgākais elements, kas uztur sarunu ar Dievu, simbolizē seno dievību Pērkons.
Kādam šķiet – nu, un, kas man daļas gar zemi un ūdeni?!..., bet, ja tā padomā – ko Tu ikdienā ēd? Vai tas viss nenāk no zemes? Cik dienas Tu vari iztikt bez ūdens?... Un cik bieži Tu zemei esi pateicis paldies par kartupeļiem, par alutiņa miežiem vai ūdenim par dzērveņu morsu, kas kāzās ir neatņemamas sastāvdaļas? Kāpēc tas jādara kāzās? Tāpēc, ka ģimene ir saimniecība, gandrīz kā sabiedrība ar ierobežotu atbildību un jūsu pastāvēšanai ūdens, pārtika, gaiss, uguns būs nepieciešamas. Lai arī pārāk maz esam mācīti apkārtējai videi teikt paldies, mūsdienās arvien vairāk daudzina teorijas par savstarpējām likumsakarībām un Paldies! psiholoģisko nozīmi. Attiecīgi kāzas var uzskatīt apmēram kā skaistumkopšanas salona vai trenažieru zāles apmeklējumu, tikai šoreiz ne sev, bet abiem..., jo kad vēl būs lielais mirklis kopdzīves kaleidoskopa veidošanai? Turpmāk būs daudz mazo mirklīšu, bet vienu lielo - kāzas varbūt ir vērts tā, kā to darījuši mūsu senči, piepildīt ar pateicību, mīlestību, divu dzimtu iepazīstināšanu un modelēšanu „Kā būs?..”...?!
Mūsdienās daudzi kāzu tradīciju vēsturiskie elementi ir aizmirsušies vai dus ar aizgājušajām paaudzēm kapu kalniņā. Nevienā Latvijas novadā tās nav saglabājušās pilnībā, bet visvairāk arhaiskās tradīcijas ir iesakņojušās Latgalē, kaut gan arī tur tās, profesores Jānīnas Kursītes vārdiem grāmatā „Kāzas Latgalē” – „gājušas mazumā, jo sabiedrība, kuras attīstības pamatā ir bijusi sekošana tradīcijām apvienojumā ar jaunu iespēju meklējumu, nomainījusies ar sabiedrību, kuras pamatā tiek likti jaunā meklējumi. Vai tas ir labāk vai sliktāk, to rādīs laiks. Tas, kas zūd, nenozīmē, ka pazūd pavisam. Bieži pēc atplūdiem nāk jauni uzplūdi, tāpēc tik svarīgi dokumentēt tradīciju, izcelt svarīgākos kāzu rituāla elementus un norises kārtību.”
Iespējams, ka tieši tagad pārmaiņu laikā (citi to sauc par dižķibeli) veidosies dabiskais uzplūds, kad cilvēki pievērsīsies ne tikai uzņēmēju, ražotāju iepazīšanai, popularizēšanai, ne tikai latvisko, veselīgo ēdienu jaunradei, bet arī vedību (kāzu) tradīciju jēgpilnai pielietošanai, lai stiprinātu vispirms jaunā pāra un caur svinībām visas tautas garu, ticību savai vienreizībai.
XXIII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku (2003) programmas ietvaros kā tautas tērpu skates sastāvdaļa Ķīpsalā tika rādīts uzvedums „Latviešu kāzas”, ko DVD formātā iespējams iegādāties Latvijas televīzijas arhīvā.
Jauki, ka folkloras kopas („Rūnavoti”, „Delve”, ”Grodi”, „Urgas” u.c.) un atsevišķi interesenti (Limbažu muzejs, Valmieras novadpētniecības muzejs, Lielvārdes Uldevena koka pils, Ventspils Amatu māja un Ventspils Piejūras brīvdabas muzejs, folkloras taka „Jāņkalni”, Lēdurgas dendroparks u.c.) ir iedziļinājušās un nu jau piedāvā kā pakalpojumu Līdzināšanas, Mičošanas rituālus un programmas, kas ietver sevī spēcinošās tautas dziesmas, latvju rakstu, zīmju nozīmes, arī iedarbības raksturojumu un, piemēram, auglību veicinošās izdarības.
Arvien vairāk līgavas un līgavaiņi meklē pēc īstuma, ne dekoratīvisma, pēc savējā, ne svešā, pēc emocionālā, ne seklā, virspusējā. Tā, piemēram, www.precos.lv portālā un citos publiskajos avotos ir bijusi iespēja izsekot foto un stāstu reportāžām par Egijas un Ingusa Krūmiņu, Martas un Raivja Dzintaru, kā arī Viestura un Evijas Kurmju centieniem tuvināt savus svētkus senču priekšstatiem par vērtīgo un rituālo. Viņi vispirms uzdeva sev jautājumus: kā mēs gribam?, tad iedziļinājās Latvijas kāzu tradīciju vēsturē, izvēlējās atbilstošus (gs., novads) tērpus, vedēju godā cilvēkus, no kuriem var mācīties, iedvesmoties, un baudīja iespēju saņemt no dabas un cilvēkiem enerģētiski spēcīgos vēstījumus caur ieplānotajām norisēm un rituāliem. Arī mūsu vedības bija nestandarta – modernos lina tērpos, ar māla traukiem galdā, ar grupas „Iļģi” Mičošanas dziesmas draisko versiju, sievastēva speciālo brūvējumu un daudz ko citu. Skaidrs ir tas, ka iekšējam aicinājumam atšķirties ir jānāk no pašiem un arī vēstījumam – KO MĒS GRIBAT AR SAVĀM KĀZĀM PATEIKT? – lielā mērā jāplūst no jaunā pāra un vedējiem.
A. Memenis savā grāmatā „Mūsu godi un svinamas dienas” teic: „Ļoti liela nozīme latvisko vedību labai izkārtošanai ir vīkšējam (vadītājam), kas pārzin vedību norisi un dod pareizus norādījumus, kas katram darāms. Vīkšējs līdzinās režisoram lugas sagatavošanā.”
Pēdējos piecus gadus, regulāri režisējot un vadot kāzas, esmu nonākusi pie iekšējās nepieciešamības zināt kāzu tradīciju izcelsmi jeb jēgu un informēt par to jaunlaulātos, vedējus, arī viņu viesus. Tā paša iemesla dēļ „Kāzu muzeja” rīkotā Vedēju salidojuma 5 gadu jubilejā caurviju tēma bija „latviešu kāzu tradīciju izcelsme” un mērķis – daudzināt latvisko. Vēsturisko jēgu palīdzēja izprast vairāki goda viesi (Dievturu folkloras kopa „Rūnavoti” – līdzināšanas un Mārtošanas rituāli, „Rīgas Danču klubs” ar kapelu – latvju danču apgūšana, „Latvijas etnokultūras centra” pārstāvis Mārtiņš Kukurs – stāsts par rietumbaltu kāzu tradīcijām, grāmatas „Latvju raksti un zīmes” autors Valdis Celms – vēstījums par latvju zīmju nozīmi un lietošanu kāzās).
Katra tikšanās ar dievturiem, folkloristiem, speciālistiem, vienkārši viediem vai ieinteresētiem cilvēkiem stimulē izzināt arvien vairāk un pārliecina, ka mūsu senči bija īpaši apveltīti ar, ja tā varētu teikt, kosmisko domāšanu. Viņi neko nedarīja tāpat vien. Vai nu tam bija kāds praktisks apsvērums vai enerģētisks ticības, veicināšanas iemesls. Tā, piemēram, senie latvieši uzskatīja, ka derības ir noslēgtas kā uz zemes, tā debesīs, jo tās svētī visi dabas elementi: zeme zem kājām, vējš debesīs, ūdens visos tā veidos un uguns – visspēcīgākais elements, kas uztur sarunu ar Dievu, simbolizē seno dievību Pērkons.
Protams, mūsu senčiem ir vairāki ticējumi, sakāmvārdi, ko es labprātāk nosauktu par MĀŅ – TICĪBU, jo tie daudzkārt ir pretrunīgi un daudzina negatīvus risinājumus. Piemēram, LU MII „Mākslīgā intelekta laboratorijas” elektroniskās versijas avoti vēsta:
14257. Ja kāzu dienā lietus līst - sagaidāma bagātība.
/E. Slavinska, Cēsis./
14258. Ja kāzu dienā līst lietus, tad būs slikta dzīve,
pilna asaru. /E. Pļaviņa, Koknese./
14259. Ja kāzu dienā lietus līst, tad būs laba dzīve.
/B. Brikmanis, Skrunda./
(..) un tās ir tikai 3 no 12 līdzīgām versijām... Ja sekojam līdzi un pieturamies jaunajām teorijām, ka katra doma IEKODĒ uz nākamo notikumu, tad es izvēlos domāt pozitīvi, it īpaši kāzās, kad jaunais pāris emocionāli ir ļoti jūtīgs. Starp citu, tieši tāpēc līgavai ir nepieciešams plīvurs, bet tās jau „citas” teorijasJ.
Ir arī vairākas tradīcijas, ko mūsdienās uzskata par neatņemamu sastāvdaļu, kaut gan vēstures avotos tās nav pat pieminētas. Piemēram, 7 tilti... vai esat centušies par katru cenu saskaitīt kāzu ceļojuma maršrutā tieši septiņus? Es arī esmu. Bet kāpēc? Ko simbolizē tilts? Rakstītajos vēstures avotos tilts tiek pieminēts divējādi – kā simbolisks novadu savienotājs un kā vieta, kur atstāt zīmi brāļiem, kuri steidzas pakaļ nozagtajai / aizvestajai māsiņai. „Citas” teorijasJ vēsta, ka upe ir šķērslis, tilts - iespēja to pārvarēt. Par septiņiem tiltiem nav ne vārda. Tāpēc varbūt pilnīgi pietiek ar vienu, bet piemērotu pārceltuvi, kur līgavainis simboliski uz rokām nes savu izredzēto, tādejādi solot gan ienest viņu savā novadā, arī tradīcijās, gan apņemoties eleganti pārvarēt kopdzīves šķēršļus.
Esmu centusies salīdzinoši īsi ieskicēt latviskās kāzu tradīcijas, izmantojot vairākus rakstītos avotus, tai skaitā Limbažu muzeja pētījumu. Latviešu kāzas dažādos Latvijas novados un laikmetos atšķīrās. Tomēr ceru, ka caur šo informāciju būs iespējams labāk sajust, kas ir būtisks un piederīgs arī mūsdienām un kas savukārt lieks.
Jānis Lazdiņš (Dr., iur., LU juridiskās fak. Dekāna vietas izpild., Tiesību teorijas un politikas zinātņu katedras docents) savā publikācijā laikrakstam „Latvijas vēsture” (2002.g.) raksta:
„Laulība ir priekšnoteikums tiesiski atzītas ģimenes dibināšanai. Ģimenes savukārt ir nesaraujami saistīta ar valsts pastāvēšanu un attīstību. Kaut gan laulības tiesības pieder privāto tiesību grupai, gadsimtu gaitā cilvēki valsts stabilitātes nolūkā laulības procedūru papildināja ar publisko tiesību elementiem. Valsts un/ vai baznīca, bet pirmsvalstiskā sabiedrības organizācijas pakāpē dzimts (saime), uzņēmās zināmu atbildību par laulības slēgšanu un šķiršanu, piešķirot šim faktam publiskas ticamības pakāpi.
(..)
Vēsturiski laulību tiesību attīstībā var izdalīt piecus posmus:
- Pagāniskās laulību tradīcijas (līdz XIII gs. pēc Kr. dzimš.);
- Livonijas laika (XIII-XVI gs.) laulības tiesības;
- Poļu – zviedru un cariskās Krievijas koloniālās pārvaldes (XVI – XX gs. sāk.) laulības tiesības;
- Latvijas Republikas (1918 – 1940) laulības tiesības;
- Padomju okupācijas (klasiskā padomju laika) laulības tiesības (1940 – 1990).”
Nu mēs esam brīvās Latvijas laikā, turklāt 21. gs., kad jāizvēlas savs kāzu norišu variants. Jārēķinās ar to, ka ne tikai laulību tiesības, bet arī tradīcijas ir ietekmējušas iekarotāju, iebraucēju spiediens, kultūra un paražas (iesaku noskatīties studijas „Dauka” multfilmu par Latvijas vēsturi).
Tāpēc svarīgi izvērtēt, kas piederīgs latviskajai domāšanai, ticībai un ko varam atmest kā lieku. Kā tad izsvērt, kas patiess un vērā ņemams?
Elīna Kūla – Braže Latvijas izglītības informācijas sistēmas mājas lapā materiālā „Latviešu zemnieku ģimenes tradīciju izpēte” raksta: „Lai aprakstītu latviešu ģimenes godus, pietiek ar 19.-20. gadsimtā savāktajiem folkloras un etnogrāfijas avotiem, toties, lai izpētītu šo paražu cilmi nepieciešams iepazīties gan ar senākiem vēstures un folkloras avotiem, gan ar tradicionālās mūzikas un dejas paraugiem.
Rakstītajos vēstures avotos ir atrodamas liecības par ģimeni, radniecības sistēmu un ģimenes godiem Latvijas teritorijā viduslaikos. Viena no pētāmajām dokumentāro avotu grupām ir tiesību avoti - 13. un 14. gadsimtā kodificētās Livonijas zemnieku tiesības, īpaši tie ģimenes tiesību punkti, kuri skar īpašuma jautājumu - mantošanas tiesības un pūra jautājumu.
Etnogrāfijas avoti. 19. gadsimta 90. gados tika izdots Eduarda Voltera sastādītais etnogrāfisko rakstu krājums par latviešiem Vitebskas guberņā 19. gs. beigās, tajā ietvertas galvenokārt kāzu norises. Šīs publikācijas vērtība ir detalizēti tradīciju apraksti, kuri vākti īpaši tradicionālās kultūras pētīšanai. Izsmeļoši etnogrāfiskie krustību, kāzu un bēru apraksti publicēti Kr. Barona kārtoto "Latvju dainu" 1.-3. sējumos.
19. gadsimta 90. gados ģimenes tradīciju apraksti tika publicēti arī Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas un Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības komisijas rakstu krājumos, kā arī laikraksta "Dienas Lapa" Etnogrāfiskajā pielikumā.
Folkloras avoti jāvērtē kritiski kā noteikta vēstures perioda mutvārdu liecības aspektā par reālo datējumu - tie pierakstīti 19. - 20. gadsimtā. Turklāt, folkloras teksti gadskārtu svētkos un ģimenes godos bija kā mirkļa māksla, kura tiek variēta atkarīgi no situācijas. Toties folkloras avoti atklāj vienu no garīgās kultūras jomām - mītiskās domāšanas kanonu, kuru pauž teicējs, un par kuru informāciju nesniedz neviens cits avotu veids.
Pēckara gados ar ģimenes godu izpēti nodarbojās arī ārzemēs dzīvojošie latviešu autori. Dievturu virzienu turpināja Marģera un Māras Grīnu izdotajā grāmatā "Latviešu gads, gadskārta un godi" sniegtais tradīciju apkopojums. Te minēti arī tradīciju avoti. M. Grīns, balstoties uz dievturu tradīcijām, mēģinājis izveidot vienotus rituālus, neņemot vērā Latvijas novadu etniskās atšķirības. Dažas no publicētajām norisēm ir pierakstītas mūsdienu folklorisma praktizētāju vidē.
Jauns posms latviešu mitoloģijas pētniecībā ir aizsācies 20. gadsimta 80. un 90. gados. Vairāku šauru problēmu pētniecībai tiek izmantotas interdisciplinārās metodes. Par ģimenes tradīciju izcelsmi latviešu zinātniekiem jau ir vairākas zinātnē balstītas koncepcijas. Šeit noteikti būtu jāmin J. Kursītes, B. Reidzānes un G. Pakalna pētījumi.”
Latvijā ir saglabājies daudz senu kāzu, kaut patiesībā latviski būtu teikt – vedību, tradīciju. Izrādās, ka mūsdienās lietotie vārdi kāzas un laulības ir ar lībisku izcelsmi: „(līb. val. kazan) - sanāksme, (līb. val. loule) – dziedāt, kas atspoguļo to ceremonijas brīdi, kad jaunais pāris baznīcā garīgu dziesmu pavadībā tiek savienoti Dieva priekšā uz mūžu. Tas nebūt nenozīmē, ka latvieši nepazinuši nekādu kopsavienību vai arī latviešiem pašiem nav bijis savu šīs savienības terminu. Domājams, ka kāzas, laulāšana, sākumā Rīgā un tās apkaimē, vēlāk arī citās vietās, tikai kristīgās baznīcas ieviesta jauna terminoloģija, lai aizstātu iepriekšējo, pirmskristietisko un tādejādi nošķirtu abas, norādot, ka pirmā ir pagāniskā pagātne, bet kristietiskajā tagadnē ir laulāšana un kāzas.”, tā J. Kursīte.
To nolūks bija nodrošināt jaunajam pārim laimīgu dzīvi. Mūsu senči ticēja, ka lielā delverēšanās veicina auglību. A. Memenis savā grāmatā „Mūsu godi un svinamas dienas” teic: „Latviskās vedības izvestas pēc iespējas kupli, piešķir tām to īpatno un atspirdzinošo latvisko dzīves spēku, kas šodien ir zudis kultiskos 10 minūšu rituālos. Vedības ir vienīgais mūža gods, uz kuru var gatavoties laicīgi. Krustabas un bedības ir sasteigti godi, tādēļ tie arī nav tik daudzām izdarībām un tik krāšņi kā vedības. ”
Sanitas Cukures (vēsturniece, filozofe) pētījumā minēts: ”Kāzu tradīcijas ir cēlušās no senču īpatnējā dzīvesveida, ticējumiem, reliģijas (S.K.G. piebilde -dievturība), kulta, kam vēlāk pievienojās kristīgās baznīcas ceremonijas un aizguvumi. Latviešu kāzu norisēm ir daudz kopīga ar somu, slāvu un baltu tautu parašām”.
Ģimenes nodibināšana ir viens no svarīgākajiem notikumiem cilvēka mūžā. Vedības - dainās visvairāk apdziedātais mūža gods, kas rituālu un tradīciju kuplumā , kā arī līksmībā pārsniedz visus pārējos latviešu godus un svinības. Visvecākais sievas iegūšanas veids ir līgavas zagšana. Vēlāk to aizstāj līgavas pirkšana par naudu. Trešais līgavas iegūšanas veids ir līgšana un saderēšana.
Senās kāzas visbiežāk notika rudenī, kad lauku darbi pabeigti un apcirkņi pilni ar labību un tika turētas 7 – 8 dienas. 16. gs. Latvijā parādās noteikums laulāties kristīgajā baznīcā 17 gs. vidū zviedru valdība nosaka 2 dienu kāzas, kurās drīkst piedalīties 6 – 16 pāri, atkarībā no zemes lieluma, dzert 3 – 8 mucas alus (1 muca – 120 l), 1,5 – 4 stopus degvīna (1 stops – 1,275 l), aizliedzot izdalīt arī veltes un noslēdzot pūra lādi.
LĪGAVAS ZAGŠANA
Senākais līgavas iegūšanas veids ir līgavas zagšana. Tautas dziesmās apdziedāti dažādie apstākļi, kādos līgavas tiek zagtas. Nozagtajai māsai pakaļ dzenas brāļi. Pati māsa cenšas dot norādījumus panāksniekiem (brāļiem, kas viņai dzenas pakaļ), lai tie nenomaldītos. Visbiežāk uz ceļa meta vainaga vizuļus, raibus dzīparus, prievītes, skujas, puķes.
Mūsdienās līgavas zagšana ir saglabājusies kā simboliska atrakcija. Ja ievērojam to, ka agrāk līgavu zaga pats līgavainis vai viņa vedēji, tad tam zūd simboliskā jēga. Tomēr gadījumā, ja līgava kāzās nozagta, tad tas jāuztver kā jaunās dāmas cenas jeb PVN (pievienotā vērtība) celšanas iespēja – jo senči daudzināja „jo grūtāk dabonama meita, jo vērtīgāka”. Janīna Kursīte to komentē šādi: „To, ko viegli dabūjam, viegli aizmirstam, bet, kas nācis grūti, tiek vairāk un ilgāk cienīts. Bez tam bija nerakstīts likums, ka slepus iegūts ir labāks nekā acu priekšā iegūts. Joprojām pastāv ticējums, ka slepus paņemtas (t.i., zagtas) puķu atvases labāk ieaug nekā pirktas.”
Protams, viss jādara normas robežās un korekti.
Vairāk:
Visbiežāk tas notiek tumšā naktī vai miglā, kad zadzējus grūti saredzēt. Meita atrodas viena pati rijā vai kādā citā vietā, kur to vieglāk, brāļiem vai tēvam, neredzot, nolaupīt.
LD 13384
Dzīrās tautas zagšus zagt,-
Kur jūs mani dabūsiet?
Vidū māršu maltu gāju,
Vidū brāļu druviņā.
Lai pasargātos no līgavu zagļiem, meitas vietā bieži vien gāja kāds par meitu pārģērbies vīrietis vai jau precēta sieva. Iznāca dažkārt tā, ka iecerētās vietā nozaga nepareizo cilvēku.
LD 13583
Projām iešu, nepalikšu,
Še nav mana palikšana,
Še nav mani rudzi sēti,
Še nav manis arājiņis.
LD 13599
Drīzi, drīzi, bāleliņi,
Kumeliņus seglojat,
Dzenaties pēc māsiņas,
Ko aizveda sveši ļaudis.
LD 13619
No celiņa es pazinu,
Kur aizvesta mūs' māsiņa:
Kur kumeļi stāvējuši,
Tur ziediņi nobiruši.
Var būt gadījumi, kad meita savus radiniekus satiek tikai pēc pāris gadiem vai pat vēlāk, ja panāksnieki nav varējuši viņu atrast. Tad jau māsai ir ģimene un bērni un atgriezties pie brāļiem tā vairs nevēlas.
PRECĪBAS JEB DERĪBAS
Nedaudz jaunāks līgavas iegūšanas veids ir tās pirkšana par naudu. Līgavas un līgavaiņa radinieki, līgavainis pats vai viņa vecāki vienojas par naudas daudzumu, kas būtu maksājama. Naudas daudzumu nosaka arī meitas čaklums, iznesība un daiļums. Pirktajai līgavai nav verdzenes statuss tautieša mājās. Maksāšana par viņu tiek motivēta kā zaudēts darbaspēks. Kad tautietis atradis meitu, kas viņam patīk, vai arī ja radi vai draugi viņam tādu sameklējuši, notiek precības jeb derības.
Lai gan precinieki derību dienā ir gaidīti viesi, pie vārtiem notiek viņu aizturēšana.
Precinieki atnākot, savu īsto iemeslu slēpj, izdomādami dažādus atjautīgus un interesantus iemeslus: meklē pirkt mājlopu, rokas sasildīt, meklē siena pļāvēju, pazudušu aitiņu u.t.t. Mājinieki gan nojauš nāciena īsto iemeslu, taču turpināja sarunu, teikdami, ka pie viņiem meklētās lietas neesot. Precinieki līdzi ņem ciema kukuli: baltmaizi, medu, sieru, alu. Dažās vietās preciniekiem līdzi ir arī kule ar prievīti, kas skaidri norāda, ka tie ir precinieki. Līgava, preciniekiem braucot, jau laikus noslēpjas. Kad precinieki lūdz parādīt līgavu, meitas māte un citi radinieki parasti liedzas, dažādi atrunājoties. Kad beidzot māte piekritusi atvest meitu, tad tiek atvestas "neīstās" līgavas. Vispirms atved vecu sievu, tad jaunu meiteni, visbeidzot nāk līgava. Otrs veids ir, ka paši precinieki dodas līgavu meklēt. Līgava atrodas kopā ar citām meitām zem segas, vai aiz citu meitu mugurām noslēpusies. Preciniekiem jāatrod meklējamā. Visbeidzot precinieki bildina meitu.
Derību slēdzot, tautietis ar meitu sarokojas un apmainās gredzeniem. Saderētie viens otru arī apdāvina. Meita tautietim dod cimdus vai kreklu, viņš līgavai - kurpes.
Pēc bildinājuma, visi kopīgi sadzer precinieku līdzi paņemto alu vai brandavīnu un norunā derību dienu. Pēcāk tiek klāts mielasta galds un precinieki ciemojas līdz rītam.
Līgava, tautietim prom braucot, appušķo zirga loku, lai pēc derībām mājup braucot, visi varētu redzēt, ka bildinājums pieņemts.
Derību tiesiskais spēks tiek apliecināts daudzu apvidu tradīcijās tādējādi, ka jau tūliņ pēc derībām līgava dodas līdzi uz tautieša sētu, kur tā dzīvo līdz vedībām.
Šobaltdien daudzkārt līgavas izpirkšanas norisēs pirms kāzu ceremonijas ir apkopojušās izdarības, kam agrāk tika veltītas vismaz 2 vai 3 atsevišķas tikšanās – precības, kad panāksnieki (līgavas puses saime) uzklausīja tautieša piedāvājumu un interesi par jauno meitu un derības (kad abas puses vienojās par izdevu abpusēji izdevīgiem noteikumiem, vēl pūra vešana, kam arī sekoja mielasta galda klāšana. Protams, mūsdienās vairāki vīrieši turpina bildināt savas iemīļotās, reizēm izrādot godu arī viņas vecākiem. Kā bildināšanas zīme caur gadsimtiem saglabājies gredzens. Visbiežāk tas ir atsevišķs svinīgs mirklis. Interesanti, ka zīmju speciālista Valda Celma vārdiem „cimdi pēc formas ir veidoti, kā laulības gredzens – valnītis (aplis), kas apņem roku”, tāpēc jaunas meitas dāvana - cimdu pāris nes ne tikai praktisku, bet arī simbolisku nozīmi.
Tātad toreiz atzīmēja vismaz pa 4 stundām katrā braucienā, bet tagad parasti jācenšas iekļauties ar izdarībām 40 min – 1 h.
Ja tā, tad svarīgākais, atcerēties, ka tā sauktajā izpirkšanas rituālā var saglabāt simbolisko līgavas pirkšanas, tielēšanās un pārbaudījumu formas, tādejādi ceļot līgavas iznesību, čaklumu un daiļumu. Jauki būtu vecākiem izklāstīt, ko viņi saņems apmaiņā kaut vai morāla veidā, uzticot savu meitu jaunā vīra apgādībai.
Vairāk
LD 13652
Ar Dieviņu, bāleliņi,
Nu bijāt vīlušies:
Saņēmuši vara naudu
Pretī rudzu malējiņu.
LD 13651
Ai, vecie bāleliņi,
Man naudiņas aizdodiet:
Rīgā mana līgaviņa
Dārgu naudu saderēta.
Darbaspēka zaudēšanas dēļ bieži vien brāļi vai vecāki nepiekrita meitu izdot, lai vēl kādu gadu viņa padzīvotu mājās. Mātei maksā par meitas auklēšanu un audzināšanu.
LD 13662
Maksāj, tautieti,
Par manu māsu:
Dālderu mātei
Šūpoļa naudu;
Tēvami nodali
Pustīrumiņu;
Jaunami brāļami
Bēr' kumeliņu;
Jaunajai māsiņai
Gov' raibuliņu.
Līgavas ņemšana latviešu kāzu ieražās sākas ar sievas nolūkošanu. Lūkošanās notiek pavasarī, lai ap rudeni varētu dzert kāzas. Gan puisis, gan meita jau laikus nolūko sev tīkamu cilvēku. Lielākā iniciatīva tomēr ir puišiem. Svarīgs arī bija nolūkotās mantiskais stāvoklis, jo nepiemērotas precības gan uz augšu, gan leju visbiežāk tika liegtas.
LD 15273
Māte meitu man nedeva,
Taupīdama bajāram.
Lai stāv, māte, tava meita,
Lai sēdēja simtu gadu,
Lai sēdēja simtu gadu,
Kunga dēlu gaidīdama.
Ja precinieki līdz Miķeļiem nav atbraukuši, tad tajā gadā apprecēties meitai vairs nav cerību. Precinieki jāgaida atkal nākamo gadu.
LD 14168
Tautu meita gauži raud,
Garām jāja precinieki.
Neraud' gauži, tautu meita,
Jās tev citu pavasari.
Precību laiks ir rudens. Tās varēja notikt parasti tikai laimīgās dienās: otrdienā, ceturtdienā, sestdienā vai svētdienā, visbiežāk ceturtdienā. Precības bija jādzer tikai pilnā mēnesī, lai jaunajam pārim būtu laimīga un bagāta dzīve.
Precību braucienā pats puisis nepiedalās, viņu pārstāv vai nu vecāki vai kāds cits precēts radu pāris, vai tēvs ar kādu radinieku vai māte ar kādu radinieci vai kaimiņieni. Precībās nekad neiet kājām, bet jāj zirgos, lepni uzposušies, caunu cepurēm galvā.
Precību laikā meitas māju tur kārtībā, lai precinieki viņas nepārsteigtu. Gadās arī, ka precinieki ierodas negaidot, kad meita guļ dienvidu. Tad mājinieki cenšas kā var, lai meitas godu slēptu.
LD 14363
Sajāj tautas, norīb zeme,
Es gulēju dienas vidu.
Trīs māršiņas, brāļu sievas,
Slēpjat manu lielu kaunu!
Viena manu galvu glauda,
Otra slauka istabiņu,
Tā trešā iztecēja
Svešas tautas aizkavēt.
Svešas tautas tai vaicāja:
Ko dar' pate brāļu māsa?
"Brāļu māsa kreklu šuva,
Pie ozola mērodama;
Mērodama gan domāja
Dabūt vīru kā ozolu".
LD 14611
Labvakar, meit's māt',
Es atjāj' zirg's mīt;
Tav siermeji, man bēreji,
Tav meitiņ' jāpieliek.
LD 14631
Prasat manim, kā es nācu,
Dodat manim, kā vajag:
Dodat manim sirmu sagšu,
Sirmas sagšas gulētāju.
Ciema kukuli precinieki liek uz galda, kas kļūst par nosacītu viņu teritoriju. Precinieki ēdienu piedāvā mājiniekiem. Ja tie atsaka, tad skaidrs, ka vēl neizteiktais precību piedāvājums tiks noraidīts.
Pirms dot pēdējo atbildi, nepieciešams izzināt tautieša mantisko stāvokli. Īpaši, ja viņš dzīvo tālu un par viņu nav zināms itin nekas. Tos, kuri noskaidro tautieša vārdu patiesīgumu, sauc par vietraudžiem. Bieži vien tie ir meitas brāļi, svainis vai citi radinieki.
LD 15349
Aitiņai kūti cirtu.
Lai tā ziemu nenosala;
Māsiņai vietu raugu,
Lai neraud dzīvodama.
Bieži vien māsa neuzticas ne saviem brāļiem, ne radiniekiem, jo viņus viegli apmānīt; tad meita pati piesakās iet vietraugos.
LD 15351
Es nelaižu bāleliņu,
Pate iešu vietraugās;
Bāliņš alus dzērējiņš,
Drīz tautām atvēlēs.
Ja vietraudži atnākuši ar labām ziņām un tautieša bildinājums pieņemts, tad seko derības. Tām ir sabiedriski tiesiska nozīme, jo puisis un viņa līgava liecinieku klātbūtnē apsolās viens otram piederēt uz mūžu. Tautietim līdzi ieradušies dižie vedēji - vedējtēvs ar vedējmāti. Līgavas pusi pārstāv viņas brāļi un krusttēvs ar krustmāti. Liecinieki ir līgavas puses puiši un dziedātājas meitas, kas kāzās ir līgavas māsas un brāļi.
Preciniekiem jālūdzas, lai mājinieki tos laistu iekšā. Tāpat kā braucot precībās, viņi min dažādus asprātīgus iemeslus, kādēļ viņiem vajadzētu tikt iekšā. Pēc pailgas tincināšanās precinieki tiek ielaisti iekšā. Līgava neatrodas istabā, bet ir paslēpusies, un tautieša tēvam viņa jāsameklē; tiek rādītas arī "viltus" līgavas.
LD 15503
Lai man tika, kas man tika,
Tā meitiņa, tā man tika;
Tai es sniedzu sav' rociņu,
Devu zelta gredzentiņu.
Saderēšanas saistību mazināšanas nolūkā, meita dažkārt izmanto tādus paņēmienus, kā labās rokas došanas vietā, kam ir tiesiska nozīme, dod kreiso roku.
LD 15465
Tautietimi roku devu,
Aiz durvīm stāvēdama;
Kreiso devu, ne labo,
Ka varēju atsacīt.
Kad derības noslēgtas, precinieki istabā sanes līdzpaņemtos ēdienus un dzērienus.
LD 15567
Es izaugu pie māmiņas
Kā sarkana brūklenīte;
Man pašuva tautu dēls
Zelta kurpes kājiņā.
Pēc derībām sāka rūpīgi gatavoties kāzām. Tika posta māja, ja vajadzēja, līgava steidzīgi papildināja pūru. Rūpējās arī par kāzu ēdieniem un dzērieniem, lai svinību laikā nekā netrūktu. Kāzu viesi pēc iespējas ņēma līdzi ēdienu. Visi labprāt ņem vairāk līdzi nekā spēj apēst
PUŠĶOŠANA, PUCĒŠANĀS
Pušķošana bija ritualizēta, maģiska darbība, kurai pamatā gan labuma vairošana, gan labuma aizsargāšanas funkcija. Īpašs spēks piedēvēts zelta pušķim un trim pušķiem, asām zālēm (vairāk saulgriežos).
Vedību istabas sienas izklātas palagiem, rakstainiem dvieļiem, segām. Sevišķi pušķoja jaunā pāra krēslus un sienu aiz līgavas sēdekļa. Galvenais rotājums pie griestiem – „Kāzu lukturis” 2 – 8 sveces), ko dedzināja tikai vedībās, to appušķoja.
Kāra puzurus (ko sauca arī par krīģi vai lukturi) – veidojumus no salmiem, skaidām, spalvām, lupatiņām, papīra. Grāmatas „Latvju raksti un zīmes” autors Valdis Celms vēsta, ka „puzurs karināts virs līgavas sēdvietas kā dzimtas turpinājuma simbols”.
Izmantoja arī spalvu vainagus, vijas. Pušķoja istabu, pūru, zirgu, pajūgus, pūra lopus. Pagalmu, ēkas, sētas vārtus appušķoja bērza, ozola meijām, pīlādžiem, ziemā pušķoja eglītēm.
„Krāsas, kas izmantotas vedību noformējumā, ir kā patstāvīgi simboli, ne tikai pastiprina, pavājina, bet arī tulko. Laimai piederīgās krāsas – Lielvārdes jostā, t.i., tīrās enerģijas. Sarkans – matērija, asinis, dzīvība, nāve (vieliskais plāns). Tas ir izcili enerģisks. Balts – dievišķā sākotne, apziņas lauks, debesis. Laima darbojas cilvēka visumā, kur parādās jaunas krāsas. Zaļā plus sarkanā ir ar Laimas tēlu saistītās krāsas. Zaļš plus dzeltens ir saulei piederīgais. Zilais – ūdens, debesis naktī. Zilais enerģētiski parasti ir iestrāvots ar zaļo. Nevar ņemt mehāniski, jāsaprot garīgā sapratne, jāpiedāvā savi risinājumi. Mēs varam uzdrīkstēties. ” – tā, V. Celms
Svētnieks, folkloras kopas „Delve” dalībnieks Gvido Tobis izceļ, ka sarkanā krāsa simbolizē dzīvīgumu, baltā – garīgumu.”
Vedībās ir mūža lielākais gods, tāpēc liela nozīme ir greznam apģērbam, bet tas pēc katra paša izvēles un pasaules uzskatiem.
Vairāk
Kāzu eglīte – simbolizē mūžīgo zaļošanu. Apzīmē līgavas atvadīšanos no jaunavas laika. Eglītes nesējs to veda visiem pa priekšu, iesprauda brūtgāna mājas jumta čukurā vai sienā, par zīmi, ka te notiek vedības. Ar eglīti arī dejoja, sitot takti. Eglīti izpušķoja krāsainām lupatiņām, dzīpariem, lentītēm, spalvām, piekarināja zvārgulīšus, zvaniņus.
Līgavas ģērbšanā piedalās māršas, vakaraine, vakara māsas, māte un dziedātājas meitas. Līgavas ģērbšana norisinās lēni, it kā līgavai negribot. Pieaicinātās dziedātājas meitas katru darbību žēli apdzied. Sākumā līgavai tiek sukāti un pīti mati. Pēc pirmās sukāšanas līgava brāļi izjauc viņas matus, lai dabūtu sukāt vēlreiz, lai varētu novilcināt māsas aizbraukšanas laiku.
LD 16939
Tuntuļo, tuntuļo,
Vakara māsa!
Divas stundas dzīvoja
Gar vienu galvu.
Pēc tam auj kājas. Līgavaiņa brālis līgavas zeķē ieliek naudas gabalu. Līgava velk baltas vai rakstītas zeķes un tautieša dāvātās kurpes.
LD 16949
Aunies, māsa, kurpītēs,
Rakstītās zeķītēs;
Bāliņš jūdza kumeliņu
Rakstītās kamanās.
Līgavai jāģērbjas kupli, tādēļ arī tiek vilkti vairāki brunči, kas ir kupli un līdz zemei. Tautasdziesmās redzams, ka vilkti trīs vai pat pieci brunči. Brunčus sasien ar jostu, sienot trim kārtām.
LD 16994
Uzvilkuse triju brunču,
Apgriezos ritinī;
Visi triji mātes austi,
Pate aust nemācēju.
Arī villaines velk vairākas, līdz pat deviņām.
LD 16995
Velc, māsiņ, piecus svārkus,
Sedz deviņas villainiņas,
Lai nosvīda tautiešam
Dižas naudas kumeliņš.
Visu beidzot līgavai galvā liek vainagu. Tas ir īpaši grezns, izšūts deviņās rindās dažādām zīlēm, vizuļiem.
Pirms saģērbtā līgava dodas uz puiša māju, viņa atvadās no saviem tuviniekiem, no mājām. No katras vietas atvadīdamās viņa tai ziedo prievīti vai ko citu. Atvadu brīdis ir skumjš, raud gan līgava, gan viņas piederīgie.
APDZIEDĀŠANĀS
Latviešiem apdziedāšanās ir iecienīta un sevišķi izkopta paraža, kuras neiztrūkst ne svinībās, ne talkās, ne godos. Tā ir asprātīga, dziesmās ietērpta karikatūru veidošana, izceļot, pārspīlējot cilvēku vai darbību īpašības. Tā notiek starp divām pusēm – vedējiem un panāksniekiem, puišiem un meitām, sievām un meitām, kaimiņiem. Parasti galvenās apdziedātājas kāzas bija 10 – 15 sievas, kuras vada teicēja. Teicējai rokā ir eglīte (ērkulis) vai trideksnis.
Jauki būtu, ja mēs spētu šo tradīciju turpināt ne tikai Latgalē, bet arī citur, kļūstot par radītājiem, nevis tikai patērētājiem arī kāzās.
Vairāk
Turaties, turaties, viņas puses dziedātāji,
Atspiežat gūžas kaulus jele durvju stenderē.
Ūja, vilki, ūja, zvēri, kādi bija panāksnieki
Citam acis kā āboli, citam ausis kā lemeši.
Tādi vien kaula pieres, silu peku lauzējiņi,
Tādi vien līkdeguņi, mūs māsiņas vedējiņi.
Liela, resna vedējmāte iestampoja iztabā,
Pa durvīm brāzdamās, izgāž durvju stenderītes.
Nava visi cieminieki, ar zirgiem sabraukuši,
Cits ar cūku, cits ar kazu, cits ar sievas sprēslenīcu.
Nāburdznieki šurp nākdami, salmus bāza vēderā,
Še paēda, še padzēra, še tos salmus izkratīja.
Beigās abas puses dzied samierināšanās dziesmu:
Dziesmas dēļ i sveši ļaudis ienaidiņa neturiet!
Dziesma mana kā dziedāta, nav tā mana sarakstīta.
LĪDZINĀŠANA
Rituāls, kurā jauno pāri liecinieku klātbūtnē savieno kopējam mūža ceļam, kad līgava aizvesta tautieša sētā.
Līdzināšana ir rituāls, ko mūsdienās aizstāj ceremonijas dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā. Mērķis ir savienot pāri kopdzīvei, caur ko abi kļūst līdzīgi jeb nostājas līdzās. Šis rituāls vislabāk jānotur īpaši enerģētiskās vietās. Tam ir stiprinoša iedarbība arī tad, ja jaunais pāris tam netic.
Vairāk
Šī dieniņa jo dārgāka par visām dieniņām
Šodien manu augumiņu ar tautieti līdzināja.
Vispirms veic plāna (vietas) svētīšanu. Tad kaudzītē liek rokas – līgava, līgavainis, vedējmāte, vedējtēvs (atsevišķos pierakstos, kāju liekot uz akmens). Līdzināšanu izdara dižvedējs vai kāds cits cienījams vīra dzimtas loceklis, saņem rokas no apakšas un augšas un šūpo un teic svinīgo līdzināšanas runu. Tad šķir rokas, apmainās gredzeniem, uz pusēm dala pirmo maizes riecienu.
MIČOŠANA
Rituāls, kur līdzināto pāri ieved sievas un vīra kārtā. Mičošana un pūra dalīšana agrāk notika dažādos laikos, nevis tieši pusnaktī. Mārtošanas maize, ko agrāk cepa līgava kopā ar savu māti, mūsdienās pārtapusi par torti.
Apbrīnojamā kārtā rituāls, kas izdzīvojis cauri daudzajām apspiedēju varām un likumiem, aizliegumiem. Es ticu, ka tas tāpēc, ka Mičošanai īpašs spēks, vērtība. Ja šķiet, ka jau apnicis, atcerieties: rituāli vienmēr atkārtojas, tie nevar būt katru reizi būtiski atšķirīgi, jo tā nav atrakcija. Protams, visas tradīcijas katrā novadā, cilvēku grupā var nedaudz atšķirties, jo cilvēks ienes savas korekcijas, pievieno jaunradi. Tomēr, kā V. Celms teica: „Avotu pamats mums ir. Seno tradīciju izpētei jābūt ar radošu attieksmi – kādēļ tas tā darīts konkrētajos apstākļos. Tātad ārējā forma jāatmet, jāmeklē būtība.” Tas nenozīmē, ka Mičošanas rituāls jāvulgarizē, tomēr jāsaglabā būtiskākie simboli – deja ar pazarēm un vainaga deja, Mičošanas dziesma, vaiņaga noņemšana, aube, priekšauts, cepure, Garais dancis (Kurzemē pierakstīts, ka to sauc arī par „vaiņaga danci”), velšu pūra dalīšana, mārtojamā maize, sievas un vīra nozīmības celšana dzimtas un valsts kontekstā. Meklēsim būtisko un pasniegsim valodā, ko jaunais pāris un viesi saprot!
Reizēm jaunlaulātie iesaucas: „Tikai ne to skumīgo Mičošanas dziesmu!...” Jāsaprot, ka agrāk latvieši dzīvoja viensētās, nebija mobilo sakaru, interneta... ja meita izgāja pie vīra, tad viņu aizveda uz ilgu laiku un nākamā tikšanās nebija tik drīza, jo braukšana ar zirgu lielus ceļa gabalus aizņēma vairākas dienas (mūsu kāzās 3 km zirga ratos prasīja ~30 – 40 min). Tāda izbrauciena laikā sēta paliktu tukša, bet latvietis to nevarēja atļauties, jo parasti bija pilna kūts ar lopiem. Attiecīgi tāpēc tās atvadu asaras it kā priecīgā Mičošanas brīdī. Un arī simboliski abi jaunie atvadās no savām vieglajām vecāku paspārnes dienām.
Jāpiebilst, ka romantiskais lielākoties ir nopietns vai nedaudz saldsērīgs. Cik tad ikdienā mums palicis tādu mirkļu?... Varbūt apstāsimies Mičošanā!:)
Vairāk
Mārte – agrākais līgavas nosaukums no līdzināšanas līdz ievešanai sievas kārtā, vēlākos laikos, parādoties aubei, micei, šo rituālu pārdēvē par mičošanu.
Dejošana ar pazarēm – līgava, dejodama aplī, atvadās no māsām un panāksnieku meitām
Spīdi, vizi, vainadziņ, šovakar galviņā,
Nespīdēsi, nevizēsi vairs manā mūžiņā.
Vainaga deja – līgava ar deju atvadās no panāksnieku puišiem un neprecētā brāļa. Saderētais tajā pat laikā – no vedēju meitām un jaunākās neprecētās māsas. Visi stāv gatvē. Jaunais pāris ar visiem pēc kārtas dejo starp panāksnieku puišiem un vedēju meitām.
Vainaga noņemšana – vada vedējmāte, piedalās visi, stāvot aplī un dziedot attiecīgās dziesmas. Vedēji izpērk vainagu pirms tā noņemšanas. Vedējmāte nosēdina mārti krēslā, apkārt stāv brāļi ar svecēm.
Netīšām es iegāju mīļas Māras istabā,
Mīļa Māra man padeva sievas krēslu apsēsties,
Nesēdēšu mīla Māra, nav man sievas padomiņa,
Sēd, māsiņa, būsi sieva, došu sievas padomiņu.
Jaunais vīrs ar baltiem cimdiem rokās noņem mārtes vainagu. Dainas piemin arī vedējus un vīra māti kā vainagu noņēmējus.
Ņem, tautieti, vainadziņu, vieglajām rociņām,
Lai galviņa nesāpēja, ilgu mūžu dzīvojot.
Vainags tiek nodots līgavas mātei – tas ir mātes tiesa. Rituālā to uzliek galvā jaunākajai neprecētajai līgavas māsai vai pat dzimtas mazākajam puisītim, dainas piemin arī vīra māsu, tomēr vainags pēc tam nonāk atpakaļ mājās. To var pakārt uz vadža (pakaramais, āķis) vai zobena, kas iecirsts sienā.
Sievas baltautu vēlākos laikos - mici, aubi, uzliek vedējmāte vai vīramāte. Blakus līgavas krēslam noliek otru. Līgava divas reizes met zemē autu, tikai ar trešo reizi atstājot to galvā, jo it kā nav gatava sievas kārtai. Vedējmāte līgavai klēpī liek mazu bērnu, iepliķē vaigu, sakot:
Valkā mici, mīļo vīru,
Glabā bērnu, audzē lielu.
Jaunajam vīram uzliek cepuri, noņem pušķi, apsien kaklautu, sakot:
Glabā cepuri, Godā sievu.
Jaunā sieva dala mārtojamo maizi, ko paņēmusi līdzi no mājām. Tam seko Garais dancis.
GULDĪŠANA
Notiek pēc Mičošanas. Jauno pāri senāk guldīja klētī, uzsverot vēso telpu.
21. gs. jaunlaulātie parasti gulēt dodas tad, kad nogurums aicina atpūsties, reti neguļ nemaz. Kāzu nakts pirmreizības nozīmība ir mazinājusies, bet īpaša vērība tai tomēr jāpievērš. Mūsu senči vairāk koncentrējās uz aizsargājošām darbībām, uztverot to kā svētu notikumu, kam pamatā ģimenes auglības daudzināšana. Vispār latvieši vienmēr centušies radīt, vadīt cilvēku tā, lai viņš būtu noderīgs zemei, saimei, sabiedrībai.
Vairāk
Sagūla liepiņa ar ozoliņu,
Sagūla mūžam, ne vienu nakti.
Klētī noliek sveci, maizi un alu, kas simbolizē auglību, svētību un aizsardzību pret ļaunu. Zem cisām liek dažādus priekšmetus (pavārnīca – meita, cirvis – dēls), ticot, ka tie ietekmēs ģimenes sastāvu. Telpu kvēpina ar kadiķiem, egļu vai priežu sveķiem, dzintaru. Līgavas vainagu kar uz vadža pie gultas.
Nerunā mans bāliņ, pirmo nakti gulēdams,
Visi četri klētes pakši, pirmo nakti klausījās.
MODINĀŠANA
Vedējpāris atslēdz klēts durvis, visi ar lielu troksni, atvairot ļaunos spēkus, modina jauno pāri. Modināšana notiek ar jaunā pāra pēršanu, kas dod laimi dzīvē. Ārā noliek trauku ar ūdeni, kur mazgāties, jaunā sieva met traukā naudas gabalu.
Iesaku pus stundu pirms jaunā pāra modināšanas uzdimdināt pārējos viesus kājās, lai paspēj uzposties un tad draudzīgā kompānijā doties pie jaunās sievas un vīra. Labi zināmā „Kur tu teci, gailīti manu” grāmatā „Latviešu kamasūtra” (tautiskās mīlas mākslas gultasgrāmata latviešu mīlētājiem) tiek piesaukta kā erotiskā dziesmaJ.
Vairāk
Jaunais vīrs gultā atstāj naudu, sieva – ziedu (ziedojumu). Noliek divus spaiņus – kurš pirmais apgāž, tas valdīs pār otru. Jaunajai sievai klēpī liek pavārnīcu (smeļamais kauss), lizi (maizes lāpsta), bļodu un tajos met naudu, lai saimniece pārtikusi un bagāta. Ievadot saimnieces kārtā, jaunajai sievai jākurina pirmo reizi pavards. Lai jaunajai sievai galva nesāpētu, pret noteiktu samaksu sit šķīvjus. Kāzu mājā ieejot, ēd izdevu maizi ar medu.
VELTĪŠANA
Ziedo prievītes, sarkanus dzīparus, puķu ziedus – mātes mājā uz sliekšņa, uz krēsla, kur ģērbjot sēdējusi, ceļmalā, lauka malā, krustceļos, ozolā, tilta margai, strautā, upē (nauda, gredzens vai adata). Istabā ieiedama, ziedojumu atstāj uz sliekšņa.
Līgavai agrāk bija divi pūri – turības un velšu jeb dalāmais. Pirmo pārveda uz jaunā vīra mājām – saimnieciskajām vajadzībām, bet dalāmo izdalīja kāzās. Veltīšana veicina auglību un tā ir dzīvības enerģiju vairojoša darbība.
Veltīt var jebkuru vedību norišu laikā, bet ceļojuma laikā, šķiet, tas ir visērtāk, turklāt agrāk turības pūra vešana uz līgavaiņa mājām notika pāris dienas pirms kāzām ar īpašu mielastu pirms tam un pūra vēlreizēju simbolisko izpirkšanu, dziedāšanu ceļa – ceļojuma godināšanu. Savukārt velšu pūrs tika dalīts kāzu dienā, pulksteņa laiks nebija noteikts, bet visbiežāk otrās dienas rītā.
Iesaku jebkurā novēlējumā nomainīt formu „ne” – t.i. labāk teikt: „Lai uguns un ūdens mājā un ceļā labumu nes un siltumu daudzina!”, nevis „Lai ne uguns, ne ūdens, ne mājā, ne ceļā Ļaunumu nenes, upurus neprasa.”
Vairāk
Dieva, Dieva, tautiņu sēta,
Kur kāju spēru, tur vajag zieda.
UN VĒL... TICĒJUMI, KO VAR PIELIETOT:
Ø Līgava ar māti kopīgi cep izdevu maizi, ko ēd, vīra mājā ieejot
Ø Izejot no mājas, māte nodod mietai pūra atslēgas – Laimas zīmi
Ø Adatas un saspraužamos apģērbā līdzi neņem, lai līgavai tautās nebūtu naidīga dzīvošana
Ø Zeķē liek naudu, lai bagāta dzīve, arī zemes gabaliņu, rupju maizi kabatā – „lai pielaulā”
Ø Ģērbjoties līgava drēbes nepaceļ, pati neģērbjas, lai tautās (pie tautieša sētā) nav smagi jāstrādā
Ø Kājas aujot, līgavai, līgavainim, jāstāv uz pirtsslotas, ar kuru iepriekš pērušies
Ø Izejot no mājas, līgava iekur pavardu, no kura paņem līdz uguni (mūsdienās visdrīzāk ar sveci...)
Ø Līgavai izejot no mājas, brāļi cērt krustu durvīs, sētas vārtos un tautieša mājā – pret visu slikto (iesaku mūsdienās mainīt formu + par visu labo!)
Ø Līgava pirmo soli vīra mājā sper uz vilnas segas, lai tautās bagāta dzīvošana. Izkāpjot no ratiem, vīramātei uz segas atstāja ziedu (ziedojumu)
Ø Līgavu tautieša sētā sagaida tēvs ar uguni un alus kannu, vispirms dodot padzerties līgavai, tad vedējiem
Ø Līgavai ceļā lej ūdeni, lai kājas pie nelaimes neķerās (labāk teikt – lai laime pie kājām ķerās!)
Ø Līgavai ceļā met graudus (sveštautu rīsu vietā), kam pamatā auglības rituāla nozīme
Ø Līgava namā ieiet, kāpjot pār slieksni ar vislielāko pietāti pret mājas gariem, tādēļ uz sliekšņa klāj baltu dvieli.
MĒS TO DARĀM, BET KĀPĒC?
Ø Baltā līgavas kleita un plīvurs - radušies XIX gs. kā izgudrojums Anglijas karalienes Viktorijas kāzās 1840. gadā. Pirms tam Eiropā par šķīstības un uzticības krāsu tika uzskatīta zilā, taču derēja arī labākais tērps jebkurā krāsā. Taču Latvijā kāzu tērps izsenis bija tautas tērps ar pēc iespējas vairāk rotām, saktām, aprocēm. Galvā ziedu vainags, vēlāk zīļu vainags (īpašs pērļu veids). Novados un dažādos laikmetos ir zināmas atšķirības kāzu tērpos.
Ø Laulības gredzens – latvieši jau ļoti sen tos izmanto kā vienotības zīmi. V. Celms raksta: ”Aplis latviešu mitoloģijā Saules (arī Mēness), harmonijas, veseluma, pilnīguma un aizsardzības simbols. Tas viss apaļais – sakta, ola, ripa, gredzens, vainags, Jāņa siers, debesu sfēra utt., kā arī visas norises pa apli – apļa vilkšana maģijā, bluķa vilkšana apkārt ap ciemu, lauku apstaigāšana pa apli Jāņos, aplīgošana, apdziedāšana, dejošana aplī u.c. Aplis iezīmē iekšējās un ārējās pasaules norobežojuma ideju, gaismas un tumsas jeb labo un ļauno spēku cīņu un labā aizsardzību. Aplis kā saules un gaismas simbols saistās ar siltumu, psiholoģisku orientāciju telpā, ētiskiem, labā un ļaunā kritērijiem un izpratni, kas cilvēka dzīvē vispirms izaug no bērnības pieredzes un māmiņas mīlestības. Tātad aplis simbolizē arī kopību, satversmi, vienotību, drošību, gaismu.”
Senajā Ēģiptē radies ticējums, ka vēna no kreisās rokas zeltneša ir savienota ar sirdi, un gredzens šajā pirkstā simbolizē abu laulāto kopējos mērķus.
Ø Rīsi uz galvas – tā nav latviskā tradīcija, tomēr arī latvieši mēģina veicināt auglību, kaisot uz jaunā pāra galvām graudus;
Ø Sēdības – notika pēc kāzu ceremonijas. Grāmatā „Kāzas Latgalē” vēsta: „Agrāk kādā mājā netālu no baznīcas uzaicināja visus tos, kas bijuši klāt laulībās, bet nebija lūgti uz kāzām – ciema ļaudis, kaimiņi, vienkārši ziņkārīgie. Svāti (vedēji) bija sarūpējuši no mājām ēdamo, dzeramo. Sēdībās bija gan muzikanti, gan dziedāšana, tomēr pati pasēdēšana neaizņēma vairāk par pāris stundām.” Arī mūsdienās mēs pacienājam viesus, kuri bijuši klāt ceremonijā ar pirmo šampanieti un nelielām uzkodām. Reizēm to pavada arī muzikāls solo ( saksafons u.c.), tomēr lielākoties var teikt, ka muzicēšanu ir aizstājusi fotografēšanās;
Ø Lentītes pie mašīnām – no vienas puses agrāk braucamrīku pušķošana saistījās ar skaistumu, no otras puses kalpoja par aizsardzību atbildīgajā vedību ceļā. Vasarā zirgu pajūgu rotāja ar zaļumiem, bet ziemā vairāk ar lentītēm. Vienmēr svarīgi zirgus, it īpaši jaunā pāra, rotāta ar zvārguļiem, zvaniņiem, brindzuļiem, lai brazdētu, lai dzirdētu, ka vedības brauc un, lai atbaidītu ļaunus garus. Arī līgavai pie jostas piesēja zvaniņus aizsardzības nolūkos. Šķiet, no šīs tradīcijas Eiropā saglabājusies tieksme mašīnai aizmugurē piesiet tukšas konservu bundžas – aizsargājošo funkciju pilda, tikai estētiskais moments zūd.
Ø Ceļojums – ar mērķi iepazīt novadu vai vietu, kurā ieprecas līgava (mūsdienās – attālums no kāzu ceremonijas līdz viesu namam). Skat. sīkāk sadaļā Veltīšana;
Ø Tilti - septiņi tilti nav rakstītajos avotos pieminēti, tāpēc nav zināms, kurā laika posmā un kāpēc latvieši „ieciklējušies” uz šādu daudzumu. Dziedniece, etnogrāfe I. Jansone „ 7” sauc par sātana ciparu un bieži iesaka lietot skaitļus 3, 9, 3 x 9 + 27, 9 x 9 = 81. Varbūt ir vērts to atcerēties, plānojot piestāt pie tiltiem? Sīkāk par tiltiem skat. raksta ievadā.
Ø Rūgts! – saldināšana ar skūpstu rada saldu, kas simbolizē auglīgu, saticīgu, gaišu kopdzīvi;
Ø Vecāku sagaidīšana ar sāli, maizi, ūdeni – pārticībai un svētībai (skat. sīkāk sadaļā Latviskie simboli);
Ø Šķīvis zem dvieļa, ko plēšam – dvielis uz sliekšņa – pietāte pret mājas gariem (auru), šķīvja plēšana - auglībai (plašākā nozīmē), ražīgākai dzīvei – jo vairāk gabaliņu, jo auglīga kopdzīve;
Ø 3 svecītes – aprakstos nav minētas tā, kā mēs tās izmantojam, bet dzīvā uguns vienmēr daudzināta. Iesaku aizdegt tās par jauno pāri, viņu mīlestību un par senčiem, jo, manuprāt, pie galda ir vispiemērotākais brīdis parunāt par dzimtu, dodot vārdu arī jaunlaulāto vecākiem, vecvecākiem;
Ø Amatu iedalīšana – agrāk nevienam par aktivitāti kāzās nemaksāja, tagad pārsvarā tie ir dažādi maksas pakalpojumi, tomēr amatu dalīšana saglabājusies. Dažviet pieminēta pavāru nauda jeb uzdziras, pagasta mešana – kad speciālos šķīvjos viesi meta naudu par iedāvinātajām veltēm no līgavas. Amatu mērķis ir sadalīt daudzos vedību godu pienākumus uz vairākiem cilvēkiem, lai vedēji nav pārstrādājušies.
A.Memenis savā grāmatā „Mūsu godi un svinamas dienas” raksta: „Vedību norises galvenie dalībnieki: Līdzinātājs – ir persona, kas izdara līdzināšanu (vecāks, cienījams tautietis jeb draudzes (ne baznīcas) vadonis). Vedējtēvs – ir tautieša tuvs rads, tēva vai mātes brālis ar sievu, vedējmāti. Vedējtēvs un vedējmāte parasti ir arī vadītāji (vīkšēji) līgavaiņa galā. Vienīgi, ja viņi nav spējīgi vadīt, tad viņu vietā izrauga kādu citu vīkšēju (S.K.G. piebilde – citviet viņu sauc par vakarvistu vai vakargaili). Vedēji (tie, kuri ved, pavada līgavaini) var būt brāļi vai draugi. Jo bagātāks puisi, jo vairāk vedēju. (..) Līgavas pulku sastāda – Vakara brālis jeb Vakarainis (krusttēvs), Vakara māsa jeb vakaraine (krustmāte), panāksnieces un panāksnieki (radinieces vai draudzenes un arī vīri). Vakara brālis un Vakara māsa ir galvenās personas līgavas galā, kas vada tur notiekošo norisi un sagaida preciniekus.”
Ventspils pusē pierakstīts, ka „vakara vadītāja (vakarainis, vakara brālis, vīkšējs, vakarvista, vakargailis) pienākums bijis arī pieskatīt bērnus, rūpēties par pieaugušajiem, lai tie būtu krietni paēduši un padzēruši. Viņa amata pletne bijusi kāzām nokautas gotenes sažuvis astes gals, ko ar visu pušķi tas nēsājis rokā. Jaunupē gājuši arī rotaļās: „Es ar savu cisu maisu”, „Krauklīt’s sēž ozolā”, „Div’ laiviņas peld pa jūru”. Ļoti iecienītas bijušas spēles ar ķīlu izpirkšanu.”
Alus puisis ir loģisks amats, jo oficiantu tolaik nebija un tā ir jauka iespēja komunicēt ar viesiem, savedināt divas dzimtas kopā.
„Vecās sievas pie galda dziedāja dziesmas par dzīvi”, tā Kurzemē. Par līgavas māsām visbiežāk izvēlējās labas dziedātājas, kuras varēja godam aizstāvēties apdziedāšanā. Muzikanti arī strādāja par vēdera tiesu un līgavas velšu pūra dāvanām.
Danču meistars droši vien ieviesies tad, kad latvieši kļuva kūtrāki, jo agrākos laikos danči bija kā viena no būtiskām atrakcijām kāzās, uz ko īpaši neviens nebija mudināms, paši ļāvās.
Guldinātāji – agrāk vīra mātei bija jāatbild par gultas taisīšanu klētiņā.
Līgavas sargi – bāleliņi (līgavas īstie brāļi) ļoti mīlēja un aizstāvēja savu māsiņu, viņi bija galvenie panāksnieki (tie, kuri gribēja panākt, ja māsiņa nozagta).
Ø Pirmais valsis – Kurzemē pierakstīts, ka „dejas placī sākumā danci veda pa kārtai: dižais vedējs ar savu sievu (no līgavaiņa puses), tad vakara brālis ar sievu (no līgavas puses), tad jaunais pāris. Katrs plānā apgrieza nedaudz apļus. Tad dižais vedējs uz plāna uzvilka lietuvēna krustu (piecstaru zvaigzne), pēc tam tādu pat uz istabas durvīm un vidējā dziedra (sija) – pret nelabo.”
Mūsdienās jaunlaulātie īpaši gatavojas pirmajai dejai, izvēloties sev tīkamu melodiju (ne vienmēr valsi), iestudējot priekšnesumu. Mēģinājumi pirms kāzām ir lieliski, jo veidojas kāda jauna tradīcija, kas līgavu un līgavaini vieno, mudina attīstīties, iepazīt vienam otru vēl tuvāk. Jauki, ja visi viesi dejas laikā izveido apli (skat. sīkāk sadaļā Gredzens) un ja dejā jaunajam pārim pievienojas vedēji un vecāki kā atbalsts. Kāzās pirmā deja ir aktīvās daļas sākuma vēstnesis.
Ø Čigāni (stāvmači) – jaunāku laiku tradīcija, kad „saģērbušies par čigāniem u.tml., ierodas neaicinātie viesi, nabagi, lodznieki (tie, kuri sēž pie loga un noraugās). Viņi dejo ērmīgas dejas un dzied, par to saņemot no līgavaiņa tēva alu, no līgavas mātes dažādas dāvanas – cimdus, jostas u.tml.” – teikts grāmatā „kāzas Latgalē”. Čigānu mērķis ir delverēšanās, kas turpina veicināt jaunā pāra auglību ar troksni, atvairot ļauno. Vīrieša pārģērbšanās sieviešu drēbēs latviešu maskošanās aktivitātēs visdrīzāk simbolizē to, ka ikvienā, it visā ir vīrišķais un sievišķais, labais, sliktais, cietais, mīkstais... Lai tas darbotos līdzsvaroti, ik pa brīdim jāiedarbina. Tāpēc arī maskošanās – lai iejustos citā ādā (arī līgavas, sievietes vai vīrieša), aktivizētu savu sievišķo daļu jeb vīrišķo.
LATVISKIE (arī citām tautām raksturīgi) SIMBOLI:
Maize – labklājības vairošanai
Medus – uzticības simbols, beznosacījumu mīlestība
Ūdens – sirds skaidrumam
Sāls – ļaunuma atvairīšanai
IZMANTOTĀ LITERATŪRA:
- K. Barons K., H. Visendorfs, Latvju dainas III. - Pēterburga, 1904.
- Adamovičs L., Senlatviešu reliģija vēlajā dzelzs laikmetā. - Rīga, 1937
- Šmits P., Latviešu tautas ticējumi. - Rīga, 1940-1941.
- A. Memenis, Mūsu godi un svinamas dienas. – Rīga, 1992
- K. Straubergs, Pār deviņi novadiņi. - Rīga, 1995
- A. Vānere. Latviešu kamasūtra. Tautiskās mīlas mākslas gultasgrāmata latviešu mīlētājiem. – Rīga, 2007
- J. Kursīte, Kāzas Latgalē. – Rīga, 2008
- V. Celms, Latvju raksts un zīmes. – Rīga, 2008
- J. Lazdiņš. Laulības tiesību ģenēze un evolūcija Latvijā. No:Latvijas vēsture: Raksti. Rīga, 2002, 31. – 39. lpp.
- S. Cukures publikācija. Vēsturiskās kāzu tradīcijas Latvijā.
- A. Tīfentāle. Laulība. No:Diena:Izklaide. Rīga, 2003
- http://www.liis.lv/folklora/gimen/origin/ved.htm
- http://www.liis.lv/izpete/gimene.html