2013. gadā rakstīts (2019. gadā pārskatīts un papildināts):
Vai cilvēki, ar ko vēlamies precēties, ir nejaušība? Vai kāzas ir vienkārši “tusiņš”?
Iepriekšējos grāmatas izdevumos (V. Pozņakas grāmata "Kāzas") rakstīju par to, kā plānot un vadīt pasākumus/kāzas. Dalījos arī mūzu kāzu pieredzē, kas noritēja cieņā pret vērtīgo latviskajā dzīvesziņā.
Piecpadsmit gadus režisēju un vadīju pasākumus (sešus no tiem arī kāzas).
Bet tad saņēmu ziņu par savu Augstāko uzdevumu un publicēju vēstījumu: “tā kā vīriešu un sieviešu attiecībās visā pasaulē notiek būtiskas pārmaiņas, tad man jāuzkrāj spēki līdz brīdim, kad būšu gatava par to runāt publiski”. Kopš tā brīža ir pagājis pus otrs gads.
Šobrīd esmu divu meitu (Laimrota un Teiksma) māmiņa un sieva savam vīram. Vienā vārdā – mājsaimniece. Agrāk šis apzīmējums/ stāvoklis man liktos “ne par mani”, jo biju aktīva profesionālajā darbībā. Arī sabiedrībā, šķiet, valda viedoklis, ka dzīvot mājās ir kaut kas mazvērtīgs, “čāču” vai bagātu vīru sievu dzīvesveids. Tomēr es jūtos brīnišķīgi! Es esmu tur, kur man jābūt, un daru to, kas man jādara. Un absolūti nejūtos kā patērētāja. Tas tāpēc, ka divus ar pus gadus mūsu ģimene iet Dievišķo ceļu (tam nav nekāda sakara ar kristietību). Mēs ar vīru strādājam ar sevi un nopietni risinām savu attiecību jautājumus ģimenē un ārpus tās. Galvenais mērķis man - just un dot beznosacījumu Mīlestību visos virzienos, vīram – iegūt iekšējo brīvību. Izejas punkts – kāds ir manas Dvēseles uzdevums uz šīs zemes? Vai esat kādreiz par to domājuši? Jāatzīst, ka trīs gadus atpakaļ es nekad (tiešām nekad) Dvēseli nesaistīju ar sevi. Man likās, tas ir kaut kas dzejā apcerēts un dziesmās apdziedāts. Bet, ka man ir Dvēsele un ka es par to NEKO nezinu.. tā tas bija... savādi mēs dzīvojam...
Pa šo laiku ir sakrājušās atziņas, ar ko esmu gatava padalīties publiski.
KAS IR KĀZAS?
Kāzas ir dzimtas līmeņa pasākums.
Dzimtas kontekstā kāzām ir ļoti liela nozīme, spēks.
Pirmkārt, tīri praktiski, mūsdienās cilvēki reti satiekas, jo darbi, nav laika, ar dažiem radiem nav labas un tik sen nav koptas attiecības .. nu, katram savi „jo“. Tad, lūk, kāzas saved kopā tos, kur katram sava sūtība, uzdevums, loma.
Otrkārt, tā ir dalīšanās abos virzienos. Viens dalās ar savu pieredzi, cits ar mīlestības skatienu, cits ar rokas spiedienu un vēl kāds ar aizkustinājuma asarām. Mēdz būt arī ķīviņi. Ikviena dalīšanās pa ķēdīti izraisa garīgo procesu, kas nevarētu sākties mājās, esot dīvānā.
Es esmu sapratusi, ka par visiem impulsiem (patīkamajiem un nepatīkamajiem) ir jābūt pateicīgiem, jo tie veicina iekšējo attīstību, kas ir Dvēseles galvenais uzdevums uz šīs zemes.
Kāzas ir apņemšanās pildīt arī Dvēselisko līgumu ar konkrēto cilvēku/Dvēseli.
Esat domājuši, ka nekas nenotiek nejauši, ka satiekam tos cilvēkus, kas jāsatiek? Arī ar dzīvesbiedru ir tā – nav nejaušiJ. Mēs par iespēju atdot viens otram kādu Mīlestības parādu esam vienojušies jau citā dimensijā (kā kāda meitene teica; „bāriņā „tur augšā“ satikāmies un parakstījām līgumu, ka viens no mums būs vīrs dzērājs, otrs būs cietēja sieva. Uz zemes ir iespējams ciešanu scenārijs un ir arī iespējams Dievišķais. Grūti pateikt, kurš ir vieglāks, bet katrā ziņā otrais variants ir ar lielāku iekšējo cerību. Izvēle cilvēka ziņā.
Kāzas ir (tā vajadzētu būt) spēcinošs ritualizēts notikums.
Vai esat kādreiz domājuši, cik sens ir Mičošanas (senais nosaukums Mārtošana) rituāls? – septiņus gadsimtus!!! Līdz ~13.gs. tika daudzinātas latviskās tradīcijas (Līdzināšana - kāzu ceremonija pie dabas ar saukli, kad vīrietis un sieviete top līdzīgs ar līdzīgu, Mārtošana u.c.). Vēlāk ienāca kristietība, PSRS laiks, Eiropas Savienība... visos šajos laikos Mičošana ir izdzīvojusi!!! Neviens mums to neliek darīt, nav likuma, kas piespiestu obligāti, bet mēs to jau ~ 7. gs. darām!!!! Kāpēc????.... es īsti nezinu, tikai jūtu, ka iespējams, tajā ir kāds kods, ko mēs nesaprotam, bet nojaušam, pēc kā mēs alkstam... Jā, es piekrītu, ka nezināšanas, neiedziļināšanās pēc Mičošanas mēdz būt bālas, banālas, „ķeksīša pēc“... , bet rituāls nevar būtiski mainīties... mainās tikai tas, kurš ir rituāla galvenais varonis, jo kaut kas cits ir būt 6 reizes kā kāzu viesim un uz to noraudzīties, bet pavisam kas cits ir mirklis, kad tas notiek tieši ar Tevi:)...
Varbūt rituāli ir darbības, ar ko kāzas var atsšķirties no citām dzīves ballītēm?... – dzimšanas dienā taču nevar noturēt Mičošanu?...
Kas ir rituāls?
Kādam varbūt kopīgi ik nedēļu izdzerta kafijas tase ir rituāls, bet kāzās tā ir ievešana jaunā kārtā, jaunā stāvoklī. Kādā radio raidījumā par kāzām studijas viesi teica: „Iniciācijas (pāriešana citā kārtā) rituāliem raksturīga jaunu atbildību uzņemšanās. Piemēram, kad jaunietis kļūst par pieaugušu cilvēku, tad viņš apņemas vairs ne bezatbildīgi „mētāties“ ar savām emocijām (dusmām, agresiju u.c.), bet kontrolēt savu rīcību. Diemžēl mūsdienās rituāli vairs netiek pielietoti, tamdēļ jaunieši mēdz, teiksim, pirmo alkohola glāzīti uztvert kā „kļūšanu par īstu vīru“...“. Viņiem neviens neko citu nepiedāvā, bet kāzās taču ir iespēja izvēlēties, kāds tas rituāls būs, kas to vadīs un, ko ar to gribam iegūt sev vai dot citiem. Tikai drusku jāiedziļinās un jāpameklē īstie cilvēki.
Es esmu sapratusi, ka rituāls ir notikumu virkne, caur kuriem tiek pausta ziņa par praktiskiem kopdzīves jautājumiem, par vērtībām un simboliem. Tas ir arī mirklis, kad cilvēks apjauš saistību ar dabu un Augstākajiem spēkiem. Manuprāt ir vērts APSTĀTIES rituālu vārdā, jo ikdienas steiga ir tik liela, ka beigu beigās cilvēkā rodas milzīgs deficīts pēc kaut kā patiešām svētsvinīga un no sirds svētku sajūtu radoša. Sliktākajā gadījumā cilvēks nespēj uztvert nopietno, jo jutība ir apraksta zem n-tajām mūsdienu rūpēm. Es, vadot Mičošanu, esmu teikusi: „tagad apstāsimies, parunāsim par būtisko, pirmdien jūs atkal varēsiet skriet savos ikdienas skrējienos...“. Protams, ļoti lielā mērā svarīgi, kas rituālu vada. Bezgala būtiski, vai vadītājam ir skaidrs, ko viņš grib pavēstīt un vai ir izpratne par to, ko tas var dot jaunajam pārim, abu pušu dzimtām un citiem viesiem. Šodien vēl apgrūtinošs faktors ir tas, ka kāzās pusnaktī, kad notiek Mičošana, daži viesi ir labi iereibuši un nav spējīgi ilgi noturēt uzmanību, bet... arī pret to var izturēties ar mīlestību:). Turklāt, lai to izmainītu, jānotiek kāzu tradīciju revolūcijai (tā jau ir sākusies - esmu novadījusi 2 kāzas, kur viesi nelietoja alkoholu, zinu, ka Latvijā vairojas šādu kāzu skaits - komentēju 2019. gada okt.)
Vēl man šķiet, ka rituālā ir svarīgs katra klātesošā pienesums. Tas nav viena cilvēka darbs, tāpēc ir labi, ja vadītājs prot iesaistīt cilvēkus, lai radītu kopā.
PRECĒTIES VAI NĒ?
Mēs ar vīru precējāmies 2006. gada augustā. Kāzās piedalījās 70 cilvēku. Tā kā es esmu pasākumu režisore un vadītāja, tad pati gribēju un domāju, ka visi gaidīs, lai mūsu kāzas ir interesantas, atšķirīgas no citām. Mēs izvēlējāmies mūsu senču gudrības, kam ir spēcīgs pamatojums un kurām mēs ticam (izrādās ar to var būt atšķirīgs:)). Tāpēc svinējām Vedības – sevi tēlaini salīdzinājām ar zemi un debesīm, kas sasējušies (zeme – pamatīgais – līgavainis, debesis - sapņainā - es), paši sacerējām tautasdziesmas ielūgumam, mielastam noīrējām brūnus māla traukus, mugurā vilkām apzeltītus linu tērpus ar lielām tamborētām mežģīnēm u.t.t. (skat. iepriekšējā grāmatas izlaidumā).
Tradicionāli viesus aicina pēc nedēļas uz atkāzām, bet mēs aicinājām uz gada kāzu jubileju. Lielākā daļa ieradās.
Četrus gadus pēc kāzām mans vīrs lauku mājas darbos pazaudēja laulības gredzenu (tas bija ar latviskajām zīmēm). Abi pārkrāvām visu malkas grēdu, jo, likās, ka, skaldot malku, tas noslīdējis. Tomēr neatradām. Tad es atcerējos, ka pirms kāda laika lasīju mājas lapu, kur psihologs bija skaidrojis, kādus un kāpēc gredzenus pāri izvēlas. Mums, kā minēju, gredzenus rotāja latvju zīmes... par izskaistinājumiem, briljantiem speciālists rakstīja, ka tos izvēloties pāri, kuri grib, lai viņu attiecības būtu skaistākas, labākas, nekā ir... secināju, ka mēs arī nepzināti vēlējāmies, lai mūsu attiecības būtu spēcīgākas, noturīgākas... Par to vīram pastāstīju un tad teicu: „Es Tevi mīlēšu arī bez gredzena...“ sajutu, ka man to nebija viegli pateikt... Tad aizdomājos, vai neesmu pārāk pieķērusies mantiskajam un vai tikai ar precēšanos neesmu vēlējusies kaut kā vīru „piesiet“/iegrožot. Tajā mirklī, pirmkārt, strādāju pie tā, lai atbrīvotu sevī patiesu mīlestību bez nepieciešamības „piesiet“. Otrkārt, domāju, vai vispār vajag precēties... varbūt var dzīvot tāpat?...
Pēc kāzām decembra mēnesī mēs piedalījāmies kādā karnevālā, kur bija jāierodas mīļāko varoņu tērpos. Mēs uzvilkām savu kāzu tērpus, vīrs uzlika galvā Lāčplēša cepuri ar sarkanbaltsarkano audumā un es parūku ar garu, garu melnu bizi. Viņš Lāčplēsis, es – Laimdota. Izrādījās, bijām vienīgie maskās:). Par pēdējo latu tobrīd nopirkām loterijas biļeti un laimējām „ceļojumu uz rietumiem“ – Vāciju.
Pēc kāzu jubilejas es uzrakstīju kāda žurnāla konkursam „Mūsu mājas mirkļi“ pastāstu par to, kā nosvinējām savu jubileju un atkal laimējām ceļojumu
Tagad pēc vairākiem gadiem saprotu, ka abus ceļojumus saņēmām kā balvu no Augstākajiem spēkiem par to, ka pildām to, ko dvēseliski viens pret otru abi esam apņēmušies. Arī par to, ka iesaistām tajā visu dzimtu, kas viennozīmīgi nav nejauši cilvēki/Dvēseles mūsu dzīvē. No šī aspekta caur savu pieredzi spriežu, ka vajag precēties un svinēt dižākos no mūža godiem kopā ar dzimtu.
Esmu pārliecinājusies, ka impulsi, ko saņemam kāzās, ir neaizvietojami. Protams, var iztikt arī bez tiem, bet garīgajā ziņā, manuprāt, tie paātrina katra cilvēka iekšējo attīstību. Dvēsele ātrāk apgūst jaunas mācības, jo kāzas ir liels pārbaudījums, ļoti aktīvs iespaids. Tas savukārt dos iespēju drīzāk dzīvot vieglāk, brīvāk, mazsāpīgāk, jo piedzīvotās emocijas ļauj gūt jaunas atziņas, kādam piedot, pateikt paldies, varbūt kaut ko pieņemt tādu, kāds tas ir.
KO NOZĪMĒ ĢIMENE? KĀDS IR ĢIMENES MĒRĶIS?
KAS VECĀKIEM IR BĒRNI?
Ja mums ir dota iespēja dzīvot uz zemes kā cilvēkiem (zinātāji saka, ka mums par šo iespēju bija jāpacīnās), tad lielākajai daļai Dvēseļu pats būtiskākais ir veidot ģimeni. Es domāju, ka ģimene ir Mīlestības akadēmija dzimtas līmenī. Ikvienam vismaz trīs paaudzēs ir svarīgs esības un kopā būšanas iemesls. Priekš manis vislielākais izaicinājums ir piedzīvot Absolūto beznosacījumu Mīlestību starp saviem tuviniekiem. Impulss tam visam bija manas attiecības ar vīru, vēlāk arī ar meitiņu. Tās nebija tādas, kā vēlējos. Mēs kopā uzsākām Dievišķo ceļu (ar kristietību nesaistīts). Lielos vilcienos tas tuvinās latviskās dzīvesziņas izpratnei – cilvēkam jādzīvo saskaņā ar Dievu, dabu un savu Dvēseli. To visvieglāk piepildīt, ja cilvēks dzīvo viensētā, nevis ar informāciju un stresiem piepildītā skrējienā. Varbūt tāpēc mēs reizēm latviešus saucam par stipru tautu?... Varbūt tas spēks vēl mūsos atblāzmojas no senčiem?... Varbūt tas spēks ir mūsos katrā, bet nostiprinās caur procesu "ģimene"? Varbūt ģimenes mērķis ir garīgā izaugsmes KOPĀ?
Un varbūt bērni ir NEATLIEKAMĀ garīgā izaugsme KOPĀ?
KAS ĢIMENES ATTIECĪBAS PIEPILDA?
v Vīra piedalīšanās bērna pasaulē nākšanā. Neviens šampānieša vakars sveču gaismā nevar cilvēkā ievibrēt to, ko spēj izdarīt sievas un vīra piedalīšanās bērniņa pasaulē nākšanā. Cilvēks tos procesus nespēj kontrolēt, tāpēc tas tik vērtīgi. Ko tieši ievibrē, tas droši vien katram personīgi, bet būtiskākais, ka tas atver Mīlestību, kas mums lielākoties ir pievērta, piezemēta vai vispār ciet. Ja dzīvē tādu iespēju ir tik daudz, cik ģimenē bērnu, tad varbūt vērts padomāt?...
v Ieklausīšanās savos bērnos, neuzskatot, ka esam pieaugušie, tāpēc paši gudrākie. Piemēram, par to, uz kuru vietu/pasākumu mums ir jādodas vai nav, un, cikos no kādas vietas jādodas prom. Bērns daudz labāk jūt, kur mūsu Dvēselei kaut kas ir jādara un kur ne, jo mums prāts uzslāņo greizos pieņēmumus, kas būtu labāk vai izskatītos pieklājīgāk u.tml. (šis attiecas uz garīgās izaugsmes sākumposmu, kad esam aptvēruši, ka nejūtam, nedzirdam vai nepraktizējam ieklausīšanos savā iekšējā sirdsbalsī).
v Spēja būt uz bērniem mīlestībā un reizē noteiktībā. Stingrība mīlestībā nav tas pats, kas uzspiešana vai emocionālā agresija. Bērna sajūtu plūdums nav jālauž. Drīzāk viņam jāizskaidro pasaules kārtība, godīgi jāpasaka, ka mamma tagad nejūtas labi, ka jānomierinās, tāpēc labāk paspēlēsimies vēlāk. Protams, izskaidrošana prasa ļoti lielu pacietību un daudz laika. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tik svarīgi vecākiem būt līdzās ~ līdz 7 gadiem pēc iespējas vairāk. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc mēs savu meitiņu vairs nevedam uz bērnu dārzu. Mans vīrs reizēm saka: ”Tāpēc vīrieši labprātāk strādā, nevis nāk mājās, jo būt par tēvu nav viegli...”. Es saprotu, ka kāds nodomās: ”vīrietim taču jāpelna...”. Jā, tas ir viens no mūsdienu trūkumiem - cilvēce ir aizgājusi tik tālu, ka dzīvo priekš rēķiniem/kredītiem un spriedzi atbrīvo nevis ar attīrošajām asarām, bet gan ar, kā minimums, vīna glāzi. Es arī to kādreiz attaisnoju ar: “man patīk vīna dzeršanas process:)”. Tagad mēs ar vīru vairs nedzeram, jo vienkārši negribas/nevajag. Laikam Dvēselē kaut kas atbrīvots. Un tas nav par to, ka mēs nedzersim vairs nekad, varbūt iedzersim...
v Spēja strīdēties auglīgi. Neticu, ka ir kāda kopdzīve iespējama bez strīdiem. Ja tā ir, tad visdrīzāk cilvēki prot izrunāties vai arī ”spēlē teātri”. Droši vien esat dzirdējuši, ka strīdos ”taisnības asni aug”... mēs tad pasakām to, kas sakrājies. Es esmu pārliecinājusies, ka skaļie strīdi nav nekas slikts. Ja tādi ir, tas nozīmē, ka neesam mācīti izrunāties tajā brīdī, kad sāp. Mēs nogaidām, kad sakrājies ”līdz kaklam” un tad tas sprāgst ārā skaļi.
Esmu pārliecinājusies, ka konflikti ir labi (pat vērtīgi), tikai jāmācās.
Strīdos ieteicams pateikt:
· Kā es jūtos?.. un nevis ”mētāties“ ar apvainojumiem: “Tu esi tāds, tu nedari tā...”. Otram cilvēkam ir jādzird, kā es jūtos, arī tad, ja viņš vispār nav vēlējies nodarīt man pāri vai tml. Svarīgi, ka es vēlos atbrīvoties no smaguma, ko turu sevī. Tāpēc jābūt gatavam, ka otrs sarunu biedrs var nesaprast, var nepieņemt, var pretoties.
· Paldies! – par kaut ko, par jebko, par ko patiesi esat pateicīgi... kaut vai par šo strīdu (iespēju izkliegties).
· Piedod! – par manis pieļautu kļūdu vai attieksmi...
· Es pieņemu un mīlu Tevi! – tas nav obligāti jāizteic vārdos gadījumā, ja tiešām strīdaties mīlestībā pret notiekošo un cilvēku...
Starp citu, man ir izdevies vizualizēt kāzās veselīga strīda pirmo priekšnoteikumu – gan izrunāties pašam, gan ļaut izteikties otram (līgava iekožas ābolā, turpinot turēt to mutē, tikmēr līgavainis imitē runāšanu/bāršanos:), un otrādi. Tā pāris reizes. Protams, jāsagādā salvetes procesam un jādara tas tad, kad lūpu krāsa vairs nav tik svarīga:)).
Visas attiecības ir mācību stunda ģimenei, tāpēc strīds ar auglīgu rezultātu tai piederas dabiski. Mēs parasti esam par to pateicīgi.
Tātad kopumā, man šķiet, ja rīko kāzas, tad vērtīgāk ar dzimtu un ar spēcinošajiem latviešu rituāliem vai vismaz ar vienu no šiem elementiem. Ģimene manuprāt nav tikai es, vīrs un bērni, jo, tā teikt, pirmie, ko iepazinām šajā dzīvē, bija vecvecvecāki, vecvecāki, vecāki, brāļi un māsas un tikai tad atnāca vīrs/sieva. Protams, var būt tā, ka jauniešiem svarīgāks izaicinājums par kopā būšanu ar dzimtām, ir kāzas divatā. Bet tad ir jābūt ļoti pārliecinātiem, ka tas ir viņu ceļš un ieteicams pirms tam "izkustināt", kā būtu, ja svinētu ar visiem savējiem kopā, bet, piemēram, bez alkohola, ar spēcinošām tradīcijām un viediem cilvēkiem vedēju komandā.
Jebkuru situāciju spēj izlīdzināt 4P formula ”Piedodiet!, Piedodu!, Paldies! Pieņemu!”. Tikai tas ir apzināti jāizvēlas un tam ir jāvelta laiks.
Tamdēļ – būsim modri veidot Dievišķas Absolūtās Mīlestības pilnas attiecības ar viņiem visiem! Un, ja vēl mēs spētu vairākās paaudzēs sadzīvot vienā namā un nodot, arī pieņemt pieredzi, zināšanas mīlestībā..., tad tauta arvien vairāk attaisnotu viedo cilvēku apgalvojumu, ka Latvija ir pasaules centrs (ne velti:) ).
Paldies visiem 50 pāriem, kuri uzticējuši man savu dižāko mūža godu vadīšanu! Piedodiet, ka neesmu bijusi perfekta!
Paldies, ka esat un ka devāt iespēju tik daudz iemācīties!
Sauli sirdī!
Sigita Kokare-Grunte
(p.s. tagad es izvēlētos tikai vīra uzvārdu, jo saskatu to kā toreizējo iedomību:) )